Kāpēc meditatīvs stāvoklis jeb hipnoze strādā?

Mūsu psihiskā pasaule nereti ir sarežģītāka nekā šķiet. Jebkura grūtība, ar kuru sastopamies – trauksme, bailes, depresīvi stāvokļi vai somatiski simptomi –, bieži vien nav tikai "šodienas problēmas". Tās ir saknes, kas sniedzas dziļi zemapziņā. Tieši šī iemesla dēļ hipnoze jeb meditatīvs stāvoklis kā terapijas metode darbojas – tā ļauj piekļūt dziļākiem slāņiem, kas ikdienas apziņā nav pieejami.

Freids un hipnoze – psihoanalīzes pirmsākumi

Zigmunds Freids savas profesionālās karjeras sākumā izmantoja hipnozi kā līdzekli, lai atklātu apspiestās emocijas un piedzīvojumus pacientu zemapziņā. Viņš novēroja, ka pacienti hipnotiskā transā spēj atsaukt atmiņā agrīnus, afektīvus notikumus – tādus, kas normālā stāvoklī bija aizmirsti, bet izrādījās emocionāli ļoti nozīmīgi.

Freida novērojumi liecināja – kad cilvēks šādu pārdzīvojumu neizdzīvo pilnībā, tas tiek apspiests un izstumts no apziņas. Tomēr tas nepazūd. Tas glabājas zemapziņā kā afektu komplekss – emocionāli piesātināts mezgls, kurā ir apvienoti notikumi, detaļas un jūtas, kas nav savstarpēji savienojamas. Ja šis komplekss netiek atklāts un izdzīvots, tas vēlāk izpaužas simptomos.

Simptomi – kā sniega bumba

Cilvēka psihē simptomi nereti veidojas kā sniega bumba, kas, veļoties no kalna, pieaug. Sākas viss ar vienu neatrisinātu iekšēju konfliktu vai neizdzīvotu afektu, bet ar laiku tam pievienojas citi. Nepamatota trauksme, panikas lēkmes, hroniskas sāpes – tie var būt nevis "organiski", bet gan psihoemocionāli simptomi, kas veidojas šīs sniega bumbas efektā.

Hipnoze šajā procesā palīdz, jo cilvēks transa stāvoklī spēj nonākt līdz paša simptomu cēlonim – afektīvajam kodolam. Atceroties un izdzīvojot šo pieredzi no jauna, cilvēks to "noreaģē", atbrīvo no ķermeņa un psihes, un līdz ar to zūd arī simptoma nepieciešamība.

Freida personības struktūra – saprast iekšējo konfliktu

Freida teorijā cilvēka personība sastāv no trīs daļām:

• ES (Ego) – apzinātais "es", tas, kas orientējas realitātē.

• TAS (Id) – instinktīvie impulsi, vēlmes, dzinējspēki, kas bieži ir sociāli nepieņemami.

• AUGSTĀKAIS ES (Superego) – iekšējā morāle, ētiskā cenzūra, kas izriet no vecāku, sabiedrības un autoritāšu prasībām.

Tieši konflikts starp šiem aspektiem ir simptomu rašanās pamatā. Freids uzskatīja, ka visbīstamākais konflikts ir starp TAS un AUGSTĀKO ES – instinkti, kas vēlas izpausties, un iekšējais "nedrīkst", kas tos nospiež. Šis spriedzes lauks rada simptomus, kas izpaužas uzvedībā, emocijās vai pat fiziskā līmenī.

Geštaltterapeits Frics Perls šo dinamiku raksturoja kā divus suņus, kas no abām pusēm plosa centrālo ES. Cilvēka apziņa šajā spriedzē cenšas izdzīvot, un simptomi kļūst par veidu, kā neizteiktais meklē izteiksmi.

Hipnoze – tilts uz dziedināšanu

Hipnoze palīdz cilvēkam apiet apziņas cenzūru un nonākt tiešā kontaktā ar TAS saturu – apspiestām vēlmēm, pieredzēm, emocijām. Tāpat iespējams sajust, kā AUGSTĀKAIS ES ir šo impulsu apspiedis. Šādā transa stāvoklī ir iespējams atjaunot sapratni par to, kā konflikts ir veidojies, kāpēc afekts tika apspiests, un – galvenais – atbrīvot to.

Tas ir līdzīgi kā attīrīt brūci, kas gadiem bijusi aizklāta. Tiklīdz tiek sasniegts sākotnējais afekts un tas tiek izjusts pilnībā, simptoms zaudē savu spēku. Jo, ja cēlonis izzūd – simptoms vairs nav vajadzīgs.

Hipnoze nav maģija. Tā ir metode, kas balstās uz dziļu psihes izpratni. Tā palīdz cilvēkam sastapties ar to, ko apziņa nespēj izturēt, bet kas ir saglabājies zemapziņā un turpina ietekmēt dzīvi. Hipnoze, līdzīgi kā psihoanalīze un geštaltterapija, ļauj ieraudzīt simptomus kā signālus, nevis ienaidniekus – kā durvis uz dziedināšanu.