Kārļa Gustava Junga "Black Books": Dvēseles balss ceļš uz individuāciju

Laikā no 1913. līdz 1916. gadam Kārlis Gustavs Jungs piedzīvoja dziļu iekšēju krīzi un garīgu atmodu — pieredzi, ko viņš vēlāk nosauca par “konfrontāciju ar bezapziņu”. Šī perioda laikā viņš attālinājās no Freida psihoanalītiskās pieejas un iegremdējās simbolu, sapņu un arhetipu pasaulē. Viņa redzējumi un iekšējie dialogi tika rūpīgi pierakstīti Melnajās grāmatās (Black Books), kurās atklājas viņa ilgais ceļš uz pašizziņu.

"Black Books" un "Sarkanā Grāmata"

Lai gan plašākai sabiedrībai pazīstamāka ir Junga Sarkanā grāmata (The Red Book, jeb Liber Novus), šis darbs bija māksliniecisks un filozofisks pārstrādājums no viņa personīgajiem pierakstiem. Tieši Black Books — septiņos sējumos — sniedz nefiltrētu skatījumu uz Junga iekšējās pasaules meklējumiem, tostarp līdz 1932. gadam dokumentēto viņa “mācību” no dažādiem iekšējiem tēliem.

Dvēsele kā skolotāja

Viens no vissvarīgākajiem tēliem Junga iekšējā ceļojumā bija sievišķīgs arhetips, kas sevi dēvēja par Dvēseli (Soul). Viņa ir Sophia-līdzīgs tēls — gudrības un intuitīvās zināšanas simbols, kurš, līdzīgi kā filozofiskajā un gnostiskajā tradīcijā, vada meklētāju caur nezināmo uz patiesību.

Jungs neuztvēra Dvēseli vienkārši kā savu iekšējo balsi vai projekciju, bet kā autonomu psihes aspektu, kas bieži viņu izaicināja, kritizēja un iedvesmoja. Viņa bieži runāja ar viņu par dzīves jēgu, par attiecībām ar citiem cilvēkiem un dievišķo, kā arī par viņa paša iekšējo ceļu.

Junga skatījums uz Dvēseli

Junga psiholoģijā Dvēsele nav tikai personisks psihes aspekts. Viņa uzskatīja, ka katram cilvēkam ir jāsatiekas ar savu Dvēseli, kas darbojas kā ceļvedis ceļā uz individuāciju — psiholoģisko pilnveidi un vienotības sajūtu ar sevi.

Viņš rakstīja:

“Soul is my lady. She leads me into the depths, into darkness, and through her I find meaning in suffering.”

Dvēsele bieži tiek attēlota kā sievišķais aspekts vīrieša psihē (anima), kas pārstāv bezapziņu, intuīciju, jūtīgumu un iekšējo gudrību. Dvēseles balss viņam bieži bija grūti saprotama vai pretrunīga, taču viņš uzskatīja, ka šī saruna ar iekšējo Dvēseli ir garīgās izaugsmes priekšnoteikums.

Dvēsele kā psiholoģiska funkcija

Dvēsele Junga skatījumā bija ne tikai tēls vai simbols, bet arī funkcija, kas palīdz cilvēkam veidot saikni starp apziņu un bezapziņu. Šī saikne ir būtiska ne tikai garīgai attīstībai, bet arī emocionālai līdzsvarotībai un radošumam. Viņš brīdināja, ka apziņa, kas ignorē Dvēseli, kļūst racionāli pārslogota un zaudē dzīvības pilnas dziļuma dimensijas.

Junga Black Books ir ne tikai unikāls vēsturisks dokuments, bet arī dzīvs piemērs tam, kā psiholoģiska izziņa var notikt caur sarunu ar Dvēseli. Šī sievišķīgā, mītiskā balss kļuva par viņa skolotāju, kritiķi, dziedinātāju un ceļvedi. Viņas klātbūtne rāda, ka ceļš uz sevis izpratni sākas ar gatavību klausīties — nevis pasaulē ārpusē, bet klusumā sevī.